Visās iepriekšējās nodaļās aprakstīts, kā sensori un ieroči elektromagnētisko spektru lietošanai. Elektroniskā karadarbība (EW, elektroniskais karš) ir militārā cīņa par to izmantot sevi: noliegt spektru pretiniekam, un nodrošināt to pašu lietošanai.
Pašreizējā (NATO) definīcija:
Elektroniskā karadarbība ir militāra darbība, izmantojot elektromagnētisko enerģiju, lai izmantotu elektromagnētisko spektru, noliegtu vai ierobežotu tā efektīvu izmantošanu un aizsargātu tā izmantošanu.
Šī definīcija satur trīs darbības vārdus, kas ir tieši trīs dalījums jomā (Trīs daļas elektroniskās karadarbības):
- Izmantot — uzklausīt spektru, lai iegūtu informāciju: kas sūta, kur, un ko tas nozīmē? (ESM)
- Noliegt/uzbrukt — aktīvi traucē, maldina vai atspējo pretinieka spektra izmantošanu. (ECM)
- Aizsargāt — nodrošina, ka jūsu sensori un savienojumi turpina darboties, neskatoties uz citu ECM. (EPM)
Kāpēc tas ir atsevišķs lauks, seko tieši no iepriekšējām nodaļām: visa ugunsgrēka kontroles secība (Ugunsdrošības sekvences ieviešana, izmantojot EMS) un gandrīz katru metodi vadīšanas (Raķešu vadība) paļauties uz EMS. Kurš zaudē spektru ir akls, kurls un stulbs tajā pašā laikā — radari neredz neko, nolaižas savienojumi, garām ieroči. Moderni konflikti gandrīz vienmēr sākas ar cīņu par spektru.
Vecākā (un daudz holandiešu) literatūrā trīs pīlārus sauc par ECM, EPM un ESM. — Šī klasifikācija atbilst šim mācību materiālam. Pašreizējā NATO/ASV doktrīnā tās pašas funkcijas sauc par Elektroniskais uzbrukums (EA), Elektroniskā aizsardzība (EP) un Elektronisks [uzbrukuma] atbalsts (ES). Saturs ir vienāds; atšķiras tikai etiķetes.